Izvairīšanās

Kas tas ir

Izvairīšanās nozīmē necīnīties ne par savu iznākumu, ne par otras puses, vismaz pagaidām. Tu ļauj piezīmei paslīdēt garām, atliec grūtu sarunu vai vienkārši izej no telpas. Tajā ir maz pašapliecināšanās un maz pretimnākšanas, taču tas nav tas pats, kas vienaldzība. Bieži tas ir apzināts lēmums: nav īstais laiks, nav īstais cilvēks vai nav tā vērts. Daudziem, kam tuva izvairīšanās, piemīt vērīgums un jutīgums pret noskaņojumu telpā. Viņi skaidri redz cīņas cenu, dažreiz skaidrāk nekā citi, un labprātāk saglabā mieru, nekā pierāda savu taisnību.

Kā tas izklausās

• Labāk tagad par to nerunāsim.
• Atstāsim to. Tas nav cīņas vērts.
• Vai varam par to parunāt citreiz?

Kur tas palīdz

Izvairīšanās ir pareizā izvēle biežāk, nekā cilvēki atzīst. Kad jautājums ir sīks, palaist to garām nozīmē ietaupīt visiem laiku un spēkus. Kad emocijas kāpj augstu, atkāpšanās ļauj visiem atdzist, un vēlākā saruna izdodas labāka. Kad tev nav varas mainīt iznākumu vai otra puse acīmredzami meklē cīņu, neiesaistīšanās tevi pasargā. Tā arī dod laiku savākt faktus vai padomāt, pirms runā. Izvēlēties, kurās cīņās iesaistīties, ir īsta prasme, un tas nozīmē, ka tad, kad tu tiešām ierunājies, cilvēki klausās.

Ko tas tev maksā

Problēmas, no kurām izvairies, parasti tevi sagaida. Neliels kairinājums, ja to atstāj novārtā, var pāraugt aizvainojumā, un, kad tas beidzot izlaužas, tas var būt lielāks, nekā vajadzēja. Citi var nezināt, ko tu domā vai kas tev vajadzīgs, tāpēc lēmumi tiek pieņemti bez tevis. Daļa cilvēku tavu klusēšanu uztvers kā piekrišanu, bet cita daļa iemācīsies, ka var turpināt pārkāpt robežu, jo nekas nenotiek. Izvairīšanās tev arī atņem praksi: jo retāk tu runā par grūtām lietām, jo grūtāka šķiet katra nākamā. Un cilvēks, kam sāp, tavu distancētību var uztvert kā vienaldzību.

Kā iziet ārpus ierastā

Sāc ar mazumiņu. Izvēlies šonedēļ vienu sīkumu, ko parasti palaistu garām, un nosauc to vienā mierīgā teikumā, piemēram, palūdz sadalīt rēķinu atbilstoši pasūtītajam. Pamani, ka saruna no tā nesabrūk. Kad tev tiešām vajag laiku, atliec sarunu uz konkrētu brīdi: pasaki, kad pie tās atgriezīsies, un tad to izdari. Pirms grūtas sarunas pieraksti vienu lietu, ko gribi pateikt, lai spiediena brīdī nav jāmeklē vārdi. Un pārbaudi, ko tu apej. Ja tas pats jautājums atkal un atkal atgriežas vai katru reizi, kad satiec kādu cilvēku, iekšā savelkas kamols, tas pats no sevis neizgaisīs, un par to ir vērts runāt.