Provokators

Kā pretinieks rīkojas

Provokators grib reakciju, uz kuru var norādīt. Provokators izmet personisku dzēlienu, nosauc to par joku un gaida. Ja tu smejies līdzi, dzēliens paliek spēkā. Ja tu uzsprāgsti, Provokators vēršas pie klausītājiem un izmanto tavas dusmas kā pierādījumu, ka problēma esi tu. Tas iedarbojas, jo abas izejas ir sliktas: ja protestē, izskatās, ka joku nesaproti; ja klusē, šķiet, ka piekrīti. Joks dod aizsegu, tāpēc dzēliens nekad nav jāaizstāv pēc būtības.

Kā tas izklausās

• Cik jauki, ka beidzot esi klāt. Smaga nakts, vai tagad tava seja vienkārši tā izskatās?
• Nomierinies, tas bija joks. Oho. Redzi? Tieši to visi par tevi saka.
• Šodien nervi nav kārtībā, ko? Es tikai pateicu to, ko visi domā.

Kas palīdz

Provokators piekāpjas, kad tu saglabā mieru un nosauc dzēlienu vienkāršiem vārdiem, bez karstuma un nekožot ēsmā. Pasaki, ko Provokators teica, pasaki, ka tev tas nebija smieklīgi, un ar to pietiek. Nekādu runu, nekāda apvainojuma pretī. Kad Provokators uzstāj, ka tas bija joks, nestrīdies par to, vai tā bija. Vienreiz mierīgi atkārto savu domu un virzi sarunu tālāk. Katra mierīga atbilde atņem reakciju, pēc kuras Provokators atnāca. Pēc dažiem gājieniem izrāde vairs nestrādā, un daudzi to pamet vai atzīst, ka joks pārkāpa robežu.

Tu sakiTas bija dzēliens par manu izskatu, un man nav smieklīgi. Tagad atpakaļ pie plāna.

Kas tikai pasliktina

Redzamas dusmas ir tieši tas, ko Provokators grib, jo tagad ir uz ko norādīt. Atbildot ar savu dzēlienu, tu sāc sacensību, kurā Provokatoram ir pārsvars. Ja miera labad pasmejies, Provokators saprot, ka robežas nav. Gari paskaidrojumi, kāpēc tas sāpēja, dod Provokatoram jaunu materiālu.