Sadarbība

Kas tas ir

Sadarbībā vienlaikus ir daudz pašapliecināšanās un daudz pretimnākšanas: tev rūp gan tavas, gan otras puses vajadzības, un tu neiemaini vienas pret otrām, nepameklējot veidu, kā apmierināt abas. Tā vietā, lai strīdētos par nostājām, tu meklē iemeslus, kas slēpjas aiz tām. Kāpēc otrā pusīte grib mašīnu? Kāpēc kāds no kolēģiem atkal nokavē nodošanu? Kad šie iemesli ir uz galda, parādās iespējas, kuras sākumā neredzēja neviena no pusēm. Sadarbībai vajag laiku, uzticēšanos un gatavību atklāti runāt par savām vajadzībām, tāpēc tā var šķist visprasīgākais stils. Cilvēki, kuriem tā ir pirmā izvēle, parasti tic, ka lielākā daļa konfliktu var beigties tā, ka neviena puse īsti nezaudē.

Kā tas izklausās

• Palīdzi man saprast, kas tev šajā jautājumā ir vissvarīgākais.
• Lūk, kas vajadzīgs man. Kas vajadzīgs tev?
• Atradīsim kaut ko, kas der gan tev, gan man.

Kur tas palīdz

Sadarbība ir pareizā izvēle, kad abām pusēm ir vajadzības, kas ir pārāk svarīgas, lai no tām atteiktos, un attiecības turpināsies arī pēc šīs sarunas. Tā labi der problēmām, kas atkārtojas, piemēram, kā pārim sadalīt mājas darbus vai kā komandai nodot darbu tālāk, jo kopīgi radītu risinājumu ievēro abas puses. Tā atklāj informāciju, ko ātrs darījums palaistu garām, un bieži noved pie labāka plāna, nekā jebkurai no pusēm bija sākumā. Tā arī veido uzticēšanos: cilvēki atceras, ka viņiem pajautāja, kas viņiem vajadzīgs. Lēmumiem ar ilgstošām sekām šim procesam veltītais laiks parasti ir labi ieguldīts.

Ko tas tev maksā

Sadarbība ir lēna, un ne katra problēma ir tās vērta. Restorāna izvēlei nav vajadzīga diskusija par visu klātesošo dziļākajām vajadzībām, un mēģinājums to rīkot var nogurdināt. Tā arī ir atkarīga no tā, vai otra puse piedalās. Ja otra puse neiesaistās, paliek izvairīga vai grib tikai uzvarēt, tava atvērtība var vērsties pret tevi: tu atklāj savas vajadzības, otra puse neatklāj neko, un beigās tu atdod vairāk, nekā gribēji. Dažreiz bezgalīga apspriešana kalpo arī kā veids, kā atlikt grūtu lēmumu, un konflikts, kam vajadzēja atbildi, tā vietā saņem vēl vienu sapulci.

Kā iziet ārpus ierastā

Samēro piepūli ar to, cik daudz ir uz spēles. Pirms sāc, pajautā sev, cik svarīgi tas būs pēc mēneša. Ja atbilde ir, ka ne īpaši, pietiks ar ātru kompromisu, vai arī to var vienkārši palaist garām. Nosaki diskusijai robežu, piemēram, vienu sarunu vai vienu vakaru, un vienojieties, ka, ja līdz tam nekas labāks nav radies, jūs izvēlēsieties saprātīgu variantu un virzīsieties tālāk. Pievērs uzmanību, vai otra puse tiešām piedalās: ja uz taviem jautājumiem nāk tikai miglainas atbildes, pasaki to tieši un palūdz konkrētu nostāju. Un mācies lemt patstāvīgi, kad lēmums ir tavs. Ne katrai sarunai vajag vienošanos, un skaidrs lēmums var būt savdabīga cieņas izpausme.