Pielāgošanās

Kas tas ir

Pielāgošanās nozīmē nolikt malā to, ko gribi tu, lai otra puse var dabūt to, ko grib. Tajā ir daudz pretimnākšanas un maz pašapliecināšanās: tu palīdzi, piekrīti, pielāgojies vai atvainojies, un konflikts beidzas, jo tu to ļauj. Bieži tas nāk no patiesām rūpēm. Tu pamani, kas vajadzīgs citiem, novērtē saskaņu, un neliels upuris šķiet godīga cena par labām attiecībām. Dažreiz tas ir arī praktiski: iespējams, tev iznākums vienkārši rūp mazāk nekā otrai pusei. Cilvēki, kas vispirms ķeras pie pielāgošanās, bieži ir citu balsts, un pēc nesaskaņām parasti tieši viņi sper pirmo soli pretī.

Kā tas izklausās

• Labi, darām tā, kā tu gribi.
• Nekādu problēmu, to varu uzņemties es.
• Tev taisnība, man vajadzēja par to padomāt.

Kur tas palīdz

Pielāgošanās ir pareizā izvēle, kad jautājums otrai pusei ir daudz svarīgāks nekā tev. Piekāpties tad tev maksā maz, bet otrai pusei dod daudz. Tas ir gudri arī tad, kad saproti, ka kļūdies: ātra piekāpšanās izpelnās vairāk cieņas nekā vājas pozīcijas aizstāvēšana. Tā rada labvēlību, uz ko vēlāk vari paļauties, un uztur attiecības siltas sīku nesaskaņu laikā, kas citādi tās nodeldētu. Kad kāds ir satraukumā, dāsna reakcija var mazināt spriedzi ātrāk nekā jebkurš arguments. Ģimenes, draudzības un komandas balstās uz cilvēkiem, kas reizēm prot piekāpties.

Ko tas tev maksā

Ja piekāpies katru reizi, tavas vajadzības klusi pazūd. Citi var pārstāt tev jautāt, ko tu gribi, jo tev vienmēr viss šķiet labi. Zem virsmas var krāties aizvainojums, un tevi var mākt nogurums vai sajūta, ka tevi nepamana, lai gan tu nespēj norādīt brīdi, kad viss nogāja greizi. Daļa cilvēku to izmantos, zinot, ka mazliet vainas apziņas vai glaimu pietiek, lai dabūtu „jā”. Tavas idejas var tā arī netikt izteiktas, un tas ir zaudējums visiem, ne tikai tev. Un, kad tu beidzot iebilsti, tas var radīt pārsteigumu, jo nebija zināms, ka kaut kas nav kārtībā.

Kā iziet ārpus ierastā

Pirms saki „jā”, ieturi pauzi. Pasakot, ka padomāsi un atbildēsi vēlāk, tu iegūsti laiku pajautāt sev, vai tiešām to gribi. Vingrinies paust nelielas, godīgas vēlmes: kad kāds jautā, kur paēst, nosauc konkrētu vietu, nevis saki, ka tev vienalga. Iemācies vienu laipnu, bet skaidru veidu, kā atteikt, piemēram, pasakot, ka šoreiz nevari, bet novēli veiksmi, un izmanto to bez gariem paskaidrojumiem. Kad tomēr piekāpies, pasaki to kā izvēli, piemēram, ka šoreiz labprāt dari tā, kā grib otra puse, lai tas tiktu pamanīts un varētu tikt atlīdzināts. Un klusi skaiti: ja tavas vajadzības nekad netiek pie kārtas, ir laiks palūgt savu kārtu.