Glaimotājs

Kā pretinieks rīkojas

Glaimotājs liek tev justies kā vismīļākajam cilvēkam un tad kaut ko palūdz. Vispirms nāk uzslavas: tikai tu to saproti, es zināju, ka uz tevi var paļauties. Tūlīt pēc tam nāk lūgums, pasniegts kā sīkums. Dažreiz tavs vārds jau ir kaut kur ierakstīts. Tas iedarbojas, jo komplimenti ir patīkami, un atteikums šķiet kā tā cilvēka noraidīšana, kas tos teica. Glaimotājs grib aiziet ar „jā“ un neskartu draudzību un rēķinās, ka tu, sargājot silto sajūtu, piekritīsi.

Kā tas izklausās

• Godīgi, tikai tu te visu saproti. Tāpēc zināju, ka sestdienas maiņu paņemsi tu.
• Es zināju, ka uz tevi var paļauties. Patiesībā es tevi jau pierakstīju.
• Ā. Man likās, ka mūsu draudzība ir svarīgāka par kaut kādu nē.

Kas palīdz

Glaimotājs baidās no silta, nelokāma atteikuma: tāda, kas atsaka lūgumu, bet ne draudzību. Pieņem komplimentu un tajā pašā atbildē skaidri atsaki lūgumu. Savos vārdos turi abas lietas atsevišķi: Glaimotājs tev patīk, un tu tik un tā to nedarīsi. Kad uzslavas pastiprinās vai Glaimotājs tēlo aizvainojumu, saglabā siltumu un atkārto to pašu atteikumu. Katru reizi nepievieno jaunus iemeslus. Katrs jauns attaisnojums ir problēma, ko Glaimotājs var tavā vietā atrisināt, bet mierīgs atkārtojums tāds nav.

Tu sakiPaldies, tas ir ļoti mīļi. Sestdien es nevaru. Tas nemaina to, cik ļoti man patīk ar tevi strādāt.

Kas tikai pasliktina

Ja piekrīti, lai saglabātu silto noskaņu, Glaimotājs mācās, ka metode strādā, un nākamais lūgums būs lielāks. Aukstums vai uzslavu nosaukšana par viltotām apstiprina, ka atteikums izbeidz draudzību, un tieši tādu stāstu Glaimotājs grib stāstīt. Garas atvainošanās un iemeslu saraksts dod Glaimotājam, ar ko strīdēties vai ko salabot.